Apzīmogo mani. Ar skatienu.

Stāsts ir par kādu pāri. Pazinu viņus jau no bērnības. Un vēl tagad atceros to sajūtu, ko viņa radīja un rada joprojām. Iedomājieties telpu, pilnu ar cilvēkiem, visi čalo un smejas. Vienā istabas galā stāv sieviete, dzirkstoši un aizrautīgi stāsta par kādu grāmatu, ko lasa naktīs, otrā istabas galā ir vīrietis. Un tas, ka viņi ir pāris, laimīgs pāris ir nobūris visu telpu. Viņi nečubinās, netur viens otra roku, pietiek ar nejaušiem skatieniem, lai viņu mīletība saslidītu telpu. Maigi, pat maģiski.

Es arī tā gribu. Bet mani tauriņi šobrīd vēl lidinās tik apdulluši no laimes, ka es nespēju atraut rokas, lūpas un skatienu no sava vīrieša. Bet mirkļos, kad neesam savijušies fiziski kopā, es joprojām jūtu viņu. Katrs pāris jau būs citāds. Kādam vajadzēs gredzenu pirkstā, lai apleicinātos, kādam vajadzēs nekad neatlaist rokas. Bet zīmogs, ko otrs cilvēks uzliek mūs mīlēdams, tas būs visstirpākais. Zīmogs, kas acīs iedegs dzirksteli, zīmogs, kas lūpas pacels smaidā, zīmogs, kas apliecinās, ka esi kāda mīlestība.

Viņš var mani apzīmogot. Es ļaujos. Un pretī spiežu savu zīmogu, ar sievišķīgo maigumu un rūpēm...