paskaidrot cunduru*
- Ieva
- 2019. g. 4. apr.
- Lasīts 1 min
*negaidīts, interesatnts notikums
Stāsts par mums aizsākās negaidīti. Nepaspējām nobīties, kad jau attapāmies Rožu ielas pagalmā.
Es dažreiz klusēju un bēgu. Aiz emocionālajiem sprādzieniem paslēpjos kā mazs bērns spēlējot paslēpes, aizverot acis. Bet Tu mani redzi, gaidi uguņošanas beigas un lūkojies, kas paliks pāri šoreiz. Gribētos, aj, kā gribētos, norakstīt savu straujo dabu uz to vien, ka esmu sieviete. Sieviete, kas grib visu tagad un uzreiz, bet īsti pati nezin, ko grib.
Stāsts par mums aizsākās vēl pirms sākās stāsts par mums. Var piemiegt ar aci liktenim par viņa spēlītēm. Piemiegt, uzmsaidīt, iedegt gaismu un redzēt Tavs acis. Tās veras manā būtībā to neapšaubot, bet stiprinot. Es pati negribot mainīties, kļūstu labāka.
Es dažreiz pārbaudu visas robežas, izaicinu un uzprasos. Dažreiz? Jo pagaršojusi pašu debess gabaliņu, es tiekšos pēc tām katru mīļu brīdi. Es prasīšu no Tevis, prasīšu, lai prasi no manis. Gaidīšu, nepacietīgi pacietīgi. Gaidīšu. Vai mirkli uz viena ceļa? Vai mirkli ar mirdzošu akmeni saules taros? Vai pļavas puķēs izmērcētu balto kleitu? Vai pirmo mūsu mīlestības radības kliedzienu šajā skarbajā, bet tik skaistajā pasaulē?
Es teikšu - Jā. uz visu, ko Tu man vaicāsi.
Jo - dzīve ir cundurs.