Otra. Sega.

Naktis, kad nesavijās divas miesas, kļūst par negulētām. Racionālie iemesli paliek kaut kur starp emociju virpuļiem un atmiņu uzplaiksnījumiem. Nestavtīgā mīlestība kļūst par apsēstību un tumsā vajā manu sakarsušo sirdi blakus sakarsušam, drudža mocītam otram. Otrs. Jebšu mans pirmais. Uzcelt otru augstāk par sevi, savām nenodefinētajām sajūtām, ir kā dzert no pārpildītas krūzes. Lai cik filigrāni dzertu, tāpat apliesies un nošķaidīta virpuļosi meklēdama rokas, kas Tevi notīra.

No mīlestības neplaiek pāri sausais atlikums. No tās nekas nepaliek pāri. Jo reiz sevi pieteikusi ar tik skalļu "Jā, Tava", tā kņudina miesu un garu ar sīkām adatiņām. Mīlot mēs uzņemamies atbildību par otru, uzņemam otra garstāvokli, priekus un bēdas. Es vismaz tā daru, tieši brīži, kad otrs ir visvājākais, manu degsmi pret viņu iedzedzina daudz spožākā liesmā. Tie ir tie mirkļi, kad man jābūt stiprai, jo ne vienmēr es varu būt tā, kas apvijoties, ievijoties var līdzēt. Var palīdzēt klusums, miers un distance. Un es to varu, jo otrs ir pirmais.

Negulētā nakts iezvanīja apmākušos dienu, bet es palieku rokas stiepiena attālumā, jo tad, kad Viņam vajadzēs, es būšu. Vairāk man jāsakārtojas iekšā, lai nebūtu.

Dali. Dali savu dzīvi. Dali savu segu. Bet, ja vajag, sadali arī sevi, lai vienmēr 1+1=2....