Laimība

Es esmu dzinusies pēc laimes. Izmisīgi. Esmu mācījusies sadzīvot ar sāpēm, nepiepildījumu un trauksmi.

Skrējienā pēc laimes, neesmu pamanījusi mirkļus, kad laime man nostājusies blakus. Tā nogaidoši turējusi savu silto roku uz manas karstās sirds, kas vazājusies pa neceļiem. Tā vienmēr ir bijusi blakus, bet es nekad neesmu pacēlusi acis, lai ieskatītos tai tieši sejā. Jo es tad vēl nezināju, ka laime ir pats ceļš, nevis ceļa gals - "Laime ir ceļojums, ne gala mērķis".

Un tagad viss ir jāmācās no jauna. No jauna staigāt, rakstīt, runāt, gatavot un dzīvot. Jo ir tik viegli dzīvot sāpēs, raudāt, dzīties un krist, celties un atkal skriet. Iemācīties dzīvot laimīgi, kad Tev atliek tikai darīt savas dzives lietas, piepildīt savu es, celties no rīta un darīt, pasmaidīt saviem cilvēkiem, sniegt palīdzīgu roku, tas ir dzīves mācības pamatā. Tas vienmēr ir bijis mans ceļš. Bet tikai tagad, kad savu ceļu dalu ar cilvēku, kurš mani redz un pieņem tieši tāda, kāda esmu, es esmu uz šī ceļa. Jā, laime nāk no manis pašas, es vispirms mīlu pati sevi, tikai tad otru, bet tomēr - kopā ir tas atslēgas vārds. Kopā ar Viņu.

Es reiz rakstīju par savu ideālo vīrieti. Zem saviem vārdiem joprojām parakstos, bet tur trūka tas pavediens, kas savienotu ideālo vīrieti ar mani pašu. Mans cilvēks? Varbūt. Amizants tēls, kas tagad palicis vien tēls. Es biju nostājusies viena pretī ceļam, kas nemaz nav mans ceļš. Es tagad atskatos un saku paldies par mācību, kā pieņemt un nepieprasīt. Viņam uz ceļiem es izraudāju lielas asaras, viņam es nebiju tas, ko es pati biju uzbūrusi no sevis. Jā, man vajadzēja atlaisties jau daudz ātrāk, es apzinos. Bet es turējos, jo ticēju, ka pietiks. Pietiks ar mani. Bet, protams, ka nepietika.

Tapēc tagad, es negribu rakstīt, ka dalu savu dzīvi ar ideālo vīrieti. Kaut katrs viņa skatiens, elpas vilciens un vārds, ļauj man to pie sevis nodomāt. Es pat mazliet priecājos, ka viņš neapzinās, ka esmu viņu meklējusi visu savu dzīvi. Es cienu un apbrīnoju Viņu. Viņa spēku un tiešumu. Viņa valodu un apņēmību. Es apsolīju sev un viņam, ka vienmēr iemīlēšos Viņā, ka meklēšu un arī pati došu mazos dzīves niekus, kuros iemīlēties. Jo viņa brūnajās acīs es redzu dzīvi laimībā. Viņa rokās es pilnībā atdodos ceļam, kas kopā ejams. Es nemulstu izteikt savus sapņus par kleitu un pieaugumu. Es mulstu pati no sevis, ka tik vienkārši pietiek ar mani pašu. Jo tā nekad nav bijis. Tā ir tagad un tā tam ir jābūt...

Tagad man jāmācās dzīvot laimībā.