Debesis

Debesis vēro mani, es dodos ceļā.

Ceļā līst. Katra lietus lāse ir cilvēka sāpe – asara.

Līdzi ņemu tikai sapni – klusu cerību.

Dodos celt es sapņu pili – savu sirdi atdarīt.

Ceļa malā kalējs gaida, uzšķiļ liesmu sirsniņā.

Ne jau man, ka dzīvoju rāda elpa nemierīga,

Pretī staltam jauneklim sirds man iepukst strauja.

Nav jāiet prom, lai atrastu, nav jāatdod, lai iegūtu.

Sirdī manā debesis, dvēselē – mūžība.