Tuk Tuk?

Ir skaists vakars. Viņas acis dzirksteļo brīvā vakara gaismās. Viņi ir uzvilkuši līdzīgus kreklus, apliecinot savu saderību it visā. Tie abi savas laimes apskurbināti, sēž un runā niekus pie glāzēm un citu skatieniem. Noskan telefons. Viņa paskatās. Tuk Tuk? Kas tur? Viņa verās telefonā, atverās sen aizslēgtas durvis, paverās tās dzīves lapas, kas apklājušās neskaidriem dūmiem. Viņa aiz sava naivuma atbild un ne tikai. Viņa ievelk šajā pagātnes pagrīdē arī Viņu. Iestājās klusums vienā no skaļākajām vietām. Viņa nesakarīgi virknē vārdus, lai paskaidrotu pati sev un viņam, kas ir tas Tuk Tuk un kapēc tas atbalsojās tik skaļi viņu vakarā.

Pašas esam tā darījušas, mūsu bijušie ir tā darījuši. Nevainīga ziņa "Kā tev iet?" nakts stundā no kāda, kas nekad tā īsti nav vaicājis, izklausās skarbi. Nevietā, mulsinoši. Bet intriģējoši, jāatzīst. Tikai tāpēc vien, ka interesanti gan, ko gan Tu gribi?

Tuk Tuk bija interesanti. Tuk tuk pats toreiz izbeidza skanēt. Kapēc tagad tuktuks ieslēdzās? Ko gan viņš gribējā pārbaudīt? Par ko pārliecināties? Viņas sevis spīdzināšanas iekārta lika sarunu paturpināt. Bet šoreiz - viņa nebija viena. Viņai bija jāsaprot, ka labāk ir paklusēt, izdzēst, nevirpināt un pasmaidīt. Bet mazā pieklājības dāmīte, esesmujauka dāmīte un vēl tās citas, iepinās sarunā, teica savu sakāmo pretī. Jādomā, ka tagad viņa no savām kļūdām mācīsies. Jādomā...

No vienas puses, ir tikai cilvēcīgi interesēties par tiem, kas reiz bijuši mūsu dzīvēs. No vienas puses. No otras, jāciena cilvēks, kas reiz bijis tavs, bet vairs nav - īpaši, ja tā izvēlējies pats. Ļauj būt. Atstājies. Esi laimīgs.