Degošais Rats

Es reiz teicu, ka man gribas būt īstajai. Īstajai pašai sev. Ielūkoties pašai sevī, sadzirdēt savus klusos čukstus, ko noslēpj skaļie kliedzieni.

Kas tad notiek šajā mirklī, kad mani par īsto sauc Viņš? Vai es esmu gana stipra, gana sevi mīloša, lai šiem skaistajiem vārdiem noticētu? Es redzu sevi no malas, es redzu, ka meklēju skabargas, ka gaidu notikumus, kas mani iemetīs atkal sāpju ugunīs. Tā ir viena patiesība, kuru atzīstot, es dzirdu savus čukstus - es gribu būt un es esmu laimīga. Ar Viņu.

Man gribas teikt, ka mīlu Viņu, katru rītu mostoties, katru vakaru iemiegot Viņa rokās, katru reizi, kad Viņš uz mani skatās, arī tad, kad Viņš grib iesperties manās domās jautājot, Ko Tu domā. Man jāraksta skaļi, lai dzird pasaule, jo tāda es vienkārši esmu. Mani pavada bailes būt par daudz, bailes, ka degšu tik stipri, ka viņu sadedzināšu. Bet mans spēks un trauslums, mans degošais rats ir Viņa. Tas ir noticis. Tas notiek katru mirkli.

Mēs kopā esam nepilnus trīs mēnešus. Pavisam kopā. Strauji uzsākta kopdzīve. Es redzu viņa nogurumu, sāpes un pārdzīvojumus. Es jūtu viņa mērķtiecību un briedumu, spēku un vīrišķību. Es plaukstu savā sievišķībā, kad viņa jūtīgā dvēsele atveras viņa jutīgājā miesā. Es dalu savu nenomierināmo straujo dabu ar Viņu. Un, es nepārstāju brīnīties, kā Viņš mani pieņem, paņem, saņem, pārņem... Ja reiz esmu "mīlējusi neīstos", tad tagad es mīlu īsto? Vai šādus definājumus drīkst piekabināt mīļotajam Vīrietim? Ja reiz es rakstu solījumus, ko gribētu teikt Tajā dienā, ja redzu mūsu kopīgo dzīvi daudzus soļus uz priekšu un pretī man dod tagadni, kopīgu sapni un neizsmeļamu brīnumu pasauli, tad vārds "īsts" ir ar pavisam citu garšu.

Viņa vārdiem, "tas ir tā, kā vajag būt"...