negaidi. notici. dzīvo.

Es pārkāpu pāri slieksnim. Es būvēju, jaucu un ceļu. Es smaidu, raudu un spridzinu. Es ticu, apmaldos un gribu. Es mācos, mācos mācīties un buros.

Kāpēc ir tik grūti noticēt savai laimei? Tā manī verās no rīta ar savām brūnajām acīm, kas cīnosties ar miegu, silda manu dvēseli.

Es šaustu sevi - neesmu gana jauna, gana skaista, gana. GANA. Es taču tiku teikusi, ka nezinu vai spētu vēl kādreiz iemīlēties. Mīlēt, jā. Bet tieši iemīlēties. Sajust tauriņus. Uzticēties. Paļauties. Atvērties. Būt viņa. Tikai viņa.

Un - tagad, kad to visu palaižu vaļā, kad esmu tikai viņa, es esmu tik ļoti ievainojama. Ar prātu saprotu, ar sirdi jūtu. Bet ievainotā un sadzijusā dvēsele nav mierā ar mieru. Es varbūt mācos noticēt pati sev, ka mani var mīlēt tā, kā mīlu es pati - beznosacījumiem... un es mācos. Es loloju viņu un viņa mīlestību.