Lapot...

Lapojot savas dzīves grāmatas lapas, es pieķeru sevi smaidam. "Papīrs" nav žēlots, esmu sevi sazīmējusi gan ar ķeburiem, gan glītiem pierakstiem. Un tagad - kad man priekšā nostājusies jauna dzīves nodaļa, man pat gribas ņemt un iesākt jaunu grāmatu. Lai viss, kas bijis, nogulstas un paliek pagātnē. Neko neizplēšot, neko neaizmirstot, jo tur tajās pagātnes lapās ir augusi meitene, kas tagad stāv Viņa priekšā. Viņš mani lasa. Lasa ar mīļu ziņkārību. Es nebaidos pateikt un uzšķirt vistumšākās lapas Viņa priekšā.

Lapojot Viņu, es pasmaidu liktenim: "Tu, nu gan esi ziķeris", jo piepildās tas, ko teicis mans visskarbākais ieraksts. Tas, kuru esmu lapojusi un lapojusi, jo neesmu laidusi vaļā tik ilgi. To varēja aizšķirt citi, es ļāvos. Bet vienmēr vējš pāršķīra lapas uz atpakaļ, es negribēju likt nost. Vai gribu tagad? Gribu Viņu. Es pat baidos pateikt, cik ļoti ši jaunā grāmata mani vilina, jo katru dienu tajā ierakstam mēs abi.