Back To dating? /atkal uz randiņiem?/

Pienāk tas brīdis, kad brīva sieviete meklē savas iespējas. Glīti aizpilda anketas brīvo cilvēku tirgū. Nosaka savu vērtību, uzstāda savas prasības. Notiek atlase. Pienāk vēstules. Tiek sarunātas tikšanās. Sajūta kā darba tirgū. Nekāda sakara ar taureņiem vēderā un dzirksti.

Kad ir jau 30, ir pieredze, ir bagāža, ir jau izmīlētas attiecības un vīzija, ko tad īsti gribas no dzīves un cilvēka, ko gribas sev blakus. Un te ir īstais laiks būt iedomīgai un zināt savu vērtību, sava laika vērtību. Nav vairs ne spēka, ne gribas to lieki tērēt, ja no pirmā skatiena ir skaidrs - Nebūs. Un, protams, nepalīdz sajūta, ka es zinu, kur ir mans Vīrietis. Es zinu, kas viņam garšo, kāds viņš ir, kā viņš smaržo. Tā ir diezgan mokoša sajūta, jo tā latiņa ir pacelta ļoti augstu. Esmu atvērta jaunām attiecībām? Ironiski, ka man nemaz nav tām laika. Mana dzīve ir iekārtota tieši tā, kā man gribās. Lai tagad meklētu laiku un vietu kādam, kas man ir svešs? Jo es meklēju mieru. Viņš man teica, atstābsti. Tas pats, viņš, kas ir tas "mans smarža, mana garša" vīrietis. Tas nāks kā zibens spēriens, kā sniegs uz galvas un tev viss būs. Jā, hahā, redzi, man ir viss. Man ir bagāta dvēsele, mīloša sirds un laba dzīve. Man nevajag zibeni, kas var nodedzināt manu pamatus. Man nevajag sniegu, kas jātīra un apklāj visu ar baltu segu. Es gribu foršu ikdienu, vakariņas un netīrus kreklus. Es gribu klusēt divatā nevis meklēt vārdus un tēmas, lai nebūtu neveikls klususms.

Es esmu viena un tā ir mana izvēle. Jā, es piedalos "atrodi otru pusi sociālājās un virtuālajās atrakcijās", kaut jau saknē es nemeklēju otru pusi, bet pilnīgu un nedalītu savu cilvēku.