Kā bērns saldumu veikalā...

Darbu un rudens iedvesmas rezultātā, esmu nodevusies sevis pētīšanai. Es un darbs, es un mācības, es un ģimene, es un vīrieši. Iedvesmas no visiem minētajiem netrūkst...

Ikdienas darbos saskaroties ar dažādiem cilvēkiem, esot viņiem ļoti tuvu (veidojot makeup sanāk gan ļoti pietuvoties intīmajai zonai), esmu nonākusi arī ļoti tuvu cilvēku patiesajai butībai. Un es mīlu cilvēkus! Tieši dažādība un viņu tik daudzās nokrāsas spoguļo arī manu pašas dabu. Un makeup krēslā sēžot, cilvēks atklājās, jo uzticās. Es nezīmēju viņa seju, es tiešām "zīmējot" iedziļinos viņa noskaņojumā, viņa dienas sajūtā. Un cilvēka noskaņu var pamainīt. Mirklis, kad manas meitenes ieksatās spogulī, uzpucētas un gatavas, ir mana konfekšu sauja. Konfekšu sauja, ko esmu apzināti izvēlējusies pēc krāsām ,pēc garšas, pēc tekstūras - tātad te vairs neesmu bērns, kas nezina, ko grib, bet esmu gana bērns, lai fantāzija lidotu kopā ar iespējām.

Mācības. Ilgi bija javirpinās pa pabeigtām un nepabeigtām skolām, lai nonāktu vietā, kur esmu starp savējiem. Kur pasniedzēji dod un studenti ņem. Un es ņemu. Kur saņemtais materealizējās darbos, kur pasniedzēja domas nenoslāpē tavējās. Labi, par šo parunāsim pēc pirmajiem pārbaudes darbiem....

Mana ģimene. Mans lielākais atbalsta punkts gan man pašai, gan es viņiem. Mans ģimenes jēdziens šobrīd neaprobežojas ar vīrs, bērni, kaķis un suns. Jo tā dzīvē esmu šupojusies, ka tagad par savu ģimeni uzskatu savus vistuvākos platos un vistuvākos asins radiniekus. Un - ne jau asins saites spēj iedot nozīmi vārdam ģimene. Tā ir izjūta un kopā veidota sajūta. Un te arī - esmu gan bērns, kas nezina, ko grib, gan bērns, kas skaidri ir atlasījis gardumus savā kastītē.

MMMM, vīrieši. MMM, cik Jūs gan esiet saldi un rūgti... Kā vienā no manām iemīļotākajām filmām reiz teica Forests, "dzīve ir kā konfekšu kaste, nekad nezini, kādu dabūsi" - te ir stāts par Jums. Par Jūsu spēju mainīties vai nemainīties līdzi man. Jā, jo es mainos. Nevis kā garstāvokļa cilvēks, bet gan kā sieviete, kura ļoti labi zin, ko grib. Bet te es gribu vienu, te es gribu otru.... :)

Šodien ir stāsts par dzeltenām puķēm. Kas smaržo pēc rudens. Kas istabā ienes saules gaismu. Kas ir tik lielas un košas, kāda es vēlos būt. Un par vārdiem un skatienu, kas liek domāt (un es arī gribu tā domāt), ka gribās vēl...

Es gribu māju un suni. Un kādu, kas savalda, kas kopā ar mani ceļ māju. Kopā. Un, ja nebūs kopā, tas nenozīmē, ka man nebūs māja un suns. Tas vien nozīmē to, ka ilgi esmu bijusi pārāk stipra un varu māju uzbūvēt viena...

Būt bērnam saldumu veikalā nav slikti, jo bērni sapņo. Es nekad neļaušu bērnam sevī iemigt, jo pieaugot ir tikai jāievirza bērna sapņi pasaulē, ko saucam par realitāti. Tad mans saldumu grozs ir bagāts un salds, rūgts un arī skābens - jo viss ir labs, kas ir ar mēru...