Starp sapņiem un realitāti

Kādu laiku esmu nemierīgi klusējusi. Turējusi sevī, apvaldījusi uz āru plūstošās domas. Tagad pati sev vaicāju, kāpēc?

Laiks, kad iestājās rudens, ir kā jauns sākums. Sākas skolas gaitas, pilsētā atgriežas trauksmains ritms, kas vasaras kastumā bija paslēpies jūras smiltīs un asajos saules staros. Pilsētas pulss tieši vai netieši iepsaido arī manu ikdienu. Mans mazais brīnums turpina skolas gaitas, viņas atziņas par skolu un tās sadzīvi arī mani atgriež bērnībā. Pavisam neviļus sanāk pakavēties atmiņās par manu skolas laiku, cik gan tas bija bezrūpīgs un bagāts laiks. Un - tagad vērojot viņu, saprotu, ka arī viņa to apzināsies tikai tad, kad šis laiks būs noslēdzies. Es cenšos gan ar vārdiem, gan ar darbiem rādīt, ka nevajag steigties pieaugt, nevajag steigties būt lielai dāmai - tam tev vēl būs visa dzīve. Un es baudu bērnību līdz ar viņu, bet viņai sanāk "baudīt" arī manu piegušo dzīvi, kas manī sēj šaubas, cik gan laba mamma es esmu. Mana meita ir mans draugs. Un bieži šī mūsu draudzības saikne ir kā interesants luksafors, kas mēdz niķoties, kad jārīkojas, kā pieaugušajam - laikā jāiet gulēt, jānorāda un jāmāca, kā to dzīvi lasīt. Bet - bērns - labāk par lielo izlasīs, viņu nav aptumšojies lielais mākonis, kas saka prieksā, kā labāk, skaistāk un pareizāk. Viņa domā ar sirdi. Un es no jauna mācos - lasīt ar sirdi, ļauties intuīcijai.

Un, šķiet, tāpēc arī tiku klusējusi, jo biju iegrimusi macībās pati par sevi un savu ļaušanos. Es ļāvos un ļaujos, tikai ar savu pieredzes stāžu jau virzu savu dzīvi sapņu piepildīšanas virzienā. Es tagad skaidri redzu, kur es esmu un ko es gribu. Ir izveidojusies saskaņa starp sapņiem un realitāti.

Vakar gan mana saskaņa pajuka, jo man mugurā iedūrās vecais labais vientulības sajūtas duncis. Vakar. Un šodien bija jāpaiet dienai vēl ar dunci mugurā, lai vakars atnestu negaidītu tikšanos, kas atgādināja man pašai, kas esmu. Un es esmu...