Savaldīja. Un uzspēra.

Viss ir jauki un saprotami.

Nē, nav.

Bez pretenzijām uz iespējamu kopīgu nākotni, bet ar pretenzijām uz kopīgās tagadnes kopsavilkumu. Jo - kas tad ir /bija/?

Ar Tevi, Mīļais, noslēdzās kāds viens dzīves posms, īsti nedomājot, vai sācies jauns. Tu savaldīji un paspārnē paņēmi apjukušu meiteni. Bez pretenzijām iesākās nakts klejojumi un skaisti rīti. Bez pretenzijām sekoja arī Tevis iepazīšana un nosacīti iemīlēšana. Bija tik labi pamosties blakus, pēc naktīm, kad savaldījām viens otru. Es neko negaidu no Tevis; varbūt to mirkļus, kurus pavadījām kopā runājot, tie man tagad pietrūkst. Tagad, kad esmu iestrēgusi tagadnes savādajā mirklī, saule norietējusi, var ievilkt elpu no karstuma, kas plosās Rīgas ielās. Tagad, kad tas karstums plosās tikai manī pašā un no Tevis ir aukstums, kas mani nepavisam neatvēsina, tikai uzkurina ziņkārību. Tagad es sūtu savu pieprasījumu.

Man teica, kāds pieprasījums - tāds piedāvājums. Man teica, citi tevi no malas redz pavisam savādāku, nekā Tu esi patiesībā. Man teica, Tu pati vēl nezini, kāda esi. Un es darbojos ar sevi, sevi auklēju un audzinu. Es pieprasu partnerību. Es tai ticu. Ne tikai tāpēc, ka kopā var radīt bērnusm, kopā var radīt dzīves mirkļus.

Spēriens nemaz nebija tik sāpīgs. Varbūt man no jauna būs jāmācās raudāt un reaģēt uz atteikumu. Bet mana cilvēkmīlestība dzen mani meklējumos, kapēc uzcēlās lielais, aukstais klusuma mūris. Es mazliet pacilāju sevi un skatos, kur esmu nebijusi es pati ar Tevi, lai maldinātu tavu skatienu. Neredzu. Biju uzticīga. Biju Tava. Būšu līdz mirklim, kad spēriens nevis uzdos jautājumus, bet sniegs atbildes.

p.s. Ja reiz iepinies manos matos, Tu sapinies arī manā dvēselē.

#dzive #mīlestība