...Mazā bilžu rāmītī, bet varbūt pavisam lielā - man vienmēr būs bilde Tava....

To var saukt par pēcsvētku sevis meklēšanu jeb visa piedzīvotā un izjustā salikšanu kopā kādā skaistā dzīves grāmatas lappusē....

Es esmu daļa no skaista kolektīva. Viņi ir mana otra ģimene, mani vislabākie draugi.

Viņi visi - tik dažādi, katrs ar savu dzīves stāstu, katrs ar savu dzīves garšu. Bet kopā mēs esam spēks. Spēks, ko esmu tik laimīga sajust - vai caur savu deju partneri dejā, kad Tevi paceļ augstāk debess jumam klāt, vai nogulda zemē un ar mīlestības pilnām acīm skatās Tavos nostieptos pirkstos; vai lūgumam sapin man bizi, iesnien man banti, palīdzi man 2 minūtēs pārvilkt visu tērpu, tev pretī skatās smejošas acis, kas Tevi sargā un visu izdara...

Un šajos svētkos mēs bijām kopā, kopā pa slapjo šķeldu no agra rīta līdz pat saules pirmajiem stariem. Mēs dalam mīlestību uz deju, uz latviešu saknēm, kas mūs dara tik stiprus. Un, lai arī man bija lemts piedzīvot ko pavisam neparastu - biju viena no Līzām, es tik un tā jutu savus deju biedrus, mēs bijām visi kopā. Stāstā par Līgo nakti, stāstā par mūsu tradīcijām, stāstā par to, cik ļoti esam pirmatnīgi savās dziņās...

Neliegšos, ka mīlēt dejā ir pavisam cits stāsts, kā mīlet dzīvē. Bet tas nav ne mazāk īsti. Neatliek laika tēlot. Jo skatuve (jeb šķelda) nepiedod melus. Stāsts ir jāizdzīvo un jāizlaiž caur sevi - ir jānosvin Līgo nakts, ir jāsakurina uguns, ir jāatrod papardes zieds. un - jā, burvība gaist, tā paliek tur gaisā virmojot, tur slapjajā šķeldā... Tā paliek, tā virza mūs tālāk, ja iemācamis to pārvērst dzinulī, kas ved mūs pretī jauniem piedzīvojumiem.

Par piemiņu es paņemšu Tavu acu skatienu, kad teici mans visskaistākos vārdus, kas pilnīgi mani atbrīvoja no šīš pasaules un ļāva būt Līzai. Tu man dāvāji visskaistākos svētkus Saulgriežos. Tu esi manī un es esmu Tevī, Rotaļa...

Esam kopā. Lec Saulīte, Spīdi Spoži...

P.s. Jo Tu man dāvāji ziedus, kas nenovīst.

#lecsaulīte #deja