Nakts Pastaiga

Reiz kādā pilsētā notika Balle. Visi draudzīgi priecājās, arī malkoja viskiju, dejoja, smējās un sita lielas un mazas klačas. Visi, visi, nevisi. Jo Viņa bija iegrimusi kādā savādā sarakstē, kas īsti nekur neveda. Viņa bija puspamesta no sava drauga, Viņa jau tad zināja, ka viss ir beidzies. Bet viņas sirds tā smeldza, viņa iekšēji smilkstēja kā pamests, bet piesiets pie saimnieka mājas suns - nevajadzīgs, bet vēl nepalaists.

Viņš dzīvoja tuvu. Vilinoši tuvu. Vispār vilinošs pats par sevi. Un pavasara nakts aizsegā, Viņa aicināta nostājās pie Viņa durvīm. Apmulsusi. Apreibusi no nakts svaigā gaisa, Viņa ieskatījās acīs kādas, ko liekas pazinusi jau sen. Viņa apsēdās uz viņa gultas maliņas un atbildēja uz jautājumiem par savu sadriskāto sirdi. Pavisam vienkārši.

Un no rīta Viņa pamodās savā gultā. Viņa bija atradusi meistaru, kas salabos to, ko viens bija salauzis. Un vasaras naktīs dzindzināja meistara rīki, skanēja Viņas smiekli...

Un, kad remontarbi bija pabeigi, meistars neatvadījies aizgāja. Par viņu atgādina dažas dziesmas un dažas izmētātās "skrūvītes"....