Kādas puķes matos? Trešās - rudzu puķes...

Zilas acis. Gaiši mati. Tā man patīk par sevi teikt. Es mīlu pļavas ziedus - margrietiņas un rudzu puķes. Tās savā mežonīgajā dabā aug, kur grib un kā grib un izstaro visu to, ko es jūtu savā sirdī. Jā, tās var saplūkt un iepīt vainagā - nolikt uz galda, lai rotā telpu. Bet - tās pamanās izdzīvot savu īso dzīvi pa savam. Nosmērēt drēbes, atstājot neizdzēšamas pēdas par savu esamību, piepildot ar savvaļas smaržu istabu. Un, ja pamanies vēl izplūkāt ziedlapiņas, tās dot vēstījumu par "mīl/nemīl" stāvokli... Kā gan mums to vienmēr gribas zināt. Ir īstais?

Katram mums ir sava smarža. Lai kā mēs censtos to noslēpt aiz mākslīgo smaržu mākoņa, tā ir. Un - man - smarža - vienmēr ir pateikusi visu priekšā.

Pasmaržojiet nogurumu. Pasmaržojiet smieklus. Pasmaržojiet sava mīļotā matus. Pasmaržojiet sāpes. Pasmaržojiet....

Vēl skaistāka smaža ir, kad divi satiekās. Tā, šķiet, smaržo mīlestība... Kad satiekās ilgas un kaislība, Kad satiekās nogurmums un pieņemšana. Kad satiekās dāvātie ziedi un prieks. Kad satiekās kafija un piens.

#dzīvesmarža