Tuvāk.

Man ir tieksme piešķirt lietām īpašu nozīmi. Kad kāda papīra lapiņa nozīmē vairāk kā papīra lapiņa, ka tā slēpj sevī sajūtas un atmiņas. Kad kāda dziesma tevi iešūpo sajūtās, radot smaidu. Kad kāds krekls kalpo par punktu. Kad kāda silta jaka vienmēr tevi sargā un tās smarža atgādina par to, kur esi bijusi un ar ko. Kad kāda bilde tapusi, lai pateiktu "ardievas" kādam, kurš ilgi plosījies pa sirdi, bet tagad tā izgaismo manas pašas skaistumu un spoguļo, cik esmu stipra, nebaidīdamās būt vāja. Jo es nemaz nekad neesmu gribējusi atvadīties, tikai palikt tuvāk...

Un tad pienāk tas vienkāršais mirklis, kad saplēs papīra lapiņu, palaid to vējā, atbrīvo sevi jauniem piedzīvojumiem. Kad apsoli atdot kreklu, kurā vēl pavisam nesen ietinies un sapņoji par kaut ko vairāk. Mirklis tieši tāpēc tik burvīgs, ka gaistošs, mirklis tieši tapēc ir dots, lai paņemtu, ko gribi vai laistu vaļā. Ja kāds ir baidījies vai ļāvis par daudz brīvības, tad mirkļi sasienas un kļūst par iemelsu dusmām un "paldies" skaņai, kas arī slēpj sevī tik daudz nepateikto. Bija. Bija skaisti. Kļūstam tikai bagātāki un diviem acu skatieniem sastopoties, tie nekad vairs nebūs divi sveši acu pāri. Tie tāpāt kā kāda mīļa dziesma, ir iekodēti atcerēties mirkļus.

Un tad, kad tuvāk mēs nonākam, mēs nonākam vēl tuvāk.

"Tas ir romāns, kam vienkārši bija jānotiek" - vārdi, kas iespiežās mazajās sejas smaidu krunciņās un visu padara kristāldzidru un brīvu no miljons izdomātām domām par pareizi/nepareizi. Kad pieglaužos kā sieviete ne vairs meitene ar naivām domām par baltajām puķēm matos viņam klāt, tuvāk un tuvāk gribas būt. Jo es uzticos vispirmāmkārtām pati sev un saviem ideāliem un tad jau tam, ko pievelku klāt es uzticos kā pati sev.

Kas tad ir šī stāstiņa morāle? :) Nelietojiet cilvēkus, lietojiet lietas.

#dzive #mīlestība