Kādas puķes matos? Otrās - magones.

...tad nu pa sānu taciņām meklējot savu vietu dzīvē, es satiku savu jauno ģimeni. Un attiecībās ar vīrieti ieguvu daudzas vērtīgas mācības. Mans ego nekad nav bijis mazs, bet - attiecībās emsu vienmēr iemanījusies to mazliet nobīdīt malā, lai otrs cilvēks pilnībā izbaudītu attiecību saldo garšu. Tagad, kad klāt nākušas daudzas citas pieredzes, apzinos, ka tas viss ir jāmāk sabalansēt - gluži kā gatavojot saldo - vajag arī šķipsniņu sāls. Draudzība, kas uzplaukusi no skaistas mīlestības un pieņemšanas, manā dzīvē ienesusi daudz prieka - jo kopā augot ar cilvēku, jāpieņem, ka var katrs izaugt pavisam savādāk un ka saplānot dzīvi nav iespējams. Un te nu jāsaka, ka attiecības un mīlestība ir bezgalīgas, tās laikam ejot mainās, transformējas, bet tās nekad nebeidzās. Es tam ticu un savu domu vienmēr aizstāvēšu. Tas, kurš pāri okeānam, no jauna ielidoja manā dzīvē, kad es burtiski drupās guļot, mēģināju saprast, kā dzīvot tālāk. Un iedomājeities, kad aukstā un sniegainā decembra dienā, es nostājos viņa priekšā - starp mums bija 8 gadi, laulība un bērns - nekas nebija mainījies. Kaislība uzvirmoja ar jaunu sparu, ilgas vienam pēc otra lauzās pa visām vīlēm laukā. Tās bija 8 dienas Rīgā. Paspējām izkašķēties un izšķirties, kā toreiz likās un visiem laikiem. Viņš atgriežoties savā okeāna pusē aigāja vēl tālāk, cik vien tālu var aiziet - dienestā. Mana sirds neziturēja neziņu par cilvēku, kurš man ir tik dārgs. Un es rakstīju viņam. Es vismaz zināju, ka viņam viss ir labi...

Pienāca pavasaris. Pēc diviem gadiem. :) Un es joprojām nesapratu, kur likties ar savu dzīvi, mainīju darbus, beidzu skolu, meklējos. Pa vidu vēl citi Viņi, kas mācīja man mīlestības tik daudzās skaņas...

Es aizbraucu uz Parīzi. Viena. Un es mācījos mīlēt sevi, pieņemt sevi un izaicināt sevi. Pēc Parīzes es pati nonācu okeāna otrā pusē - tajā pasaulē, kas bija tuvāk Viņam. Tagad varu teikt, ka mīlu Ņujorku. Pirms tam tas bija, kā ar rozā brilēm. Bet es to iztaustīju, izstaigāju un izgaršoju. Mēs tur satikāmies. Kopā pavadījām aizraujošas dienas bez jebkādien pienākumiem. Viņš aizvrauca no Ņujorkas divas dienas ātrāk - es asaras nespējot noturēt viņu pavadīju un atkal viena atdevos lielpilsētai. Ko gan man dod, "I love You", ja tas ir tik tāls? Un es sabūvēju sapņu pilis - ar plāniem pārcelties pāri okeānam ar savu bērnu... Tik ļoti pārstedzoši, jo man likās un īstenībā joprojām liekās, ka "love is enough". Bet ne visiem. Un tas ir jāpieņem. Ja kāds ir gatavs skriet, nevajag gaidīt, ka to darīs arī otrs.

Vasara, kad plānoju un kalu savus pārcelšanās plānus, nolika mani vismaz darba ziņā īstajā vietā. Pie kolosāliem cilvēkiem un lieliem izaicinājumiem. Un laiks ritēja, plāni apsīka, jo tomēr neuzdrošinājos viena pati mesties pretī lielajai pasaulei ar bērnu uz rokām. Bet sapnis palika. Tas klusi pukst vēl kāda stūrī sirsniņā. Pienāks laiks arī tam.

Jā, vēlā rudens vakarā es skatījos televizoru un apjuku, cik ļoti mani uzrunāja kāda balss. Un to balsi es arī satiku un kopā nodzīvoju un piedzīvoju skaistas attiecības līdz mirklim, kad es sapratu, ka jālaiž ir vaļā tas, kurš ir jātur... Okeāns pamanījās atbraukt uz Rīgu tieši tajā dienā, kad balss jau sāka šaubīties par mūsu kopīgo nākotni... Likteņa ironija. Bet es noturējos un dažus vakarus mēs pavadijām kopā kā draugi starp kuriem ir bumba ar laika degli....