ilgojos?
- Ieva JV
- 2014. g. 8. maijs
- Lasīts 1 min
Ilgojos.?
Pēc miera.
Trauksmaini dzenos pēc miera. Pa ceļam satieku cilvēkus, redzu izrādes, pārlapoju grāmatas.
Nemiers mani pārņem.
Gaidu un gaidot dzīvoju, tikai pati varu piepildīt gaidas. Ne viņš, ne viņš - to neizdarīs manā vietā vai ar mani. Dzīves krustcelēs un stāsta pašā sākuma vidū maza meitene rotaļājas. Zem klajas debess, izpūrušiem matiem, rokās murcot savu sirsniņu. somiņā sakrāmētas sarkanās un rozā lūpukrāsas, paslēptas kļūdas un pierasktītas lapas. Viņa spēlējas - ar zeķēm un krellēm, ar pagātni un kafijas krūzi. Viņa ietinās savā vientulības lakatā, pelēkajā, kas pieskaņots cimdiem, reizēm uzliek sarkano cepuri un pārkrāmē visu dzīvi zilajā somā. Vai kāds pamana? Vai kāds sadzird viņas kliedzienu? To nenoskaņoto un dziedot gribošo? Vai kāds ir liecinieks viņas soļiem, dejā un pa Rīgas ielām spertiem? Viņa neprasa neko. Neko viņai no Jums nevajag. Viņa grib tikai mīlēt - pamosties blakus, ievīties azotē un smieties pati par sevi un savām rotaļām. Viņa pati vēl bērns ar bērnu pie rokas.
Jā, es ilgojos.