Gribas būt istajai.

Ir dienas, kad domas lido mežonīgos ātrumos. Un Tev ir tikai ļauts pašai sevi vērot no malas, no tās mazās mākoņa sudraba maliņas, kur mēs laiku pa laikam apsēžamies, lai sagaidītu saulaināku dienu. Esmu noķērusi vairākas savas sudraba mākoņa domas un atliek vien nomirkšķināt actiņas pašai no brīnumiem, kas notiek galvā, kad dzīvē, liekas, nenotiek nekas.

Vai esiet dzirdējušas, ka Jūsu vīrietis Jums saka: "Tu esi mana īstā?"? Un vai to dzirdot, Jūs aizdomājieties - ko tas vispār nozīmē? Kāda īstā? Nu, "copy paste" neesmu, no miesas un asinīm esmu... AAA, tā kā, viņam īstā?

Es pati sevi gribu būt īstā - tā, kura sevu nepieviļ, kura seko savai sirdsbalsij, ieklausās savā prātā un atrod zelta vidusceļu. Bet, ak vai, cik bieži, sanāk grēkot... Lai izpatiktu citiem, uzliekam maskas, pieklusējam patiesību, dažreiz pat to, kā jūtamies. Tāpēc mana sudrba mākoņa maliņas doma - es gribu būt īstā sev, es sevi gribu mīlēt. Tas nav nekāds pašiedvesmas moto vai pašapziņas celšas veids. Bet tad, kad es atkal vērošu savu mežonīgo domu skrējienu pari varavīrksnei, gribu savu mākoņa maliņu no zelta, jo es esmu pati īsts zelta gabaliņš. Ne citiem. pati sev.