Bilde. Atbilde. Tuvplāns.

Kad pienāks tā diena, kad prasīsi man,

Vai būšu ar Tevi, līdz galam būšu?

Es? Nepacietīgā un straujā dvēsele, kas kritusi un sadegusi.

Es? Kas Tevis modināta no "visu varu pati" dusas.

Es? Kas jau reiz izdejojusi to pirmo deju?

Es?

Es negaidu to dienu, jo tagad dzīvoju ik dienu, kad veros Tavās acīs un jūtu gaišumu no Tavas sirds. Pats atzīdams, ka nezini "lielā" vārda, man māci no jauna to lietot un just.

Bet vai tomēr es? Kā tāds nedarbos pieķerts bērns es smaidu, mazliet nokaunējies, bet laimīgs.

Tomēr alojos, jo gaidu - es esmu maza meitene ar tiem visiem sapņiem par balto kleitu un jūras malu. Bet sieviete manī saka: Es dodu un dodu, negaidīdama pretī. Jo man pretī esi Tu.

Tu? Mazliet vēl šķīsts un nesamaitāts.

Tu? Jau nobriedis un gādīgs.

Tu? Vēl apmaldījies un samulsis pats no sevis.

Tu?

Mēs esam katru dienu tur, kur iepinamies viens otrā dziļāk. Mēs esam prasīgi un devīgi pret pasauli mums apkārt. Mēs esam ar taureņiem ne tikai vēderā, bet arī galvā, jo Tu vēl pamanies tiem pamācīt runāt. Pavisam negaidīti un arī neaicināti - no dejas un no draudzības - uzplaukām mēs.

Mēs? Bez ciparu robežām.

Mēs? Bez paslēpēm.

Mēs? Ar vieglumu un smaidu nostājamies kopā kritiena priekšā.

Mēs?

Līdz kāzām sadzīs rētas, saka.

Un man ir vienalga, kā sacīt jāsaka,

Jo gribu, lai laimīgs esi Tu...